Ukraiņu mākslinieces Jūlijas Kadorkinas akvareļu izstāde "Sapņi par Kijivu"

Mākslas vēsturē ir daudz piemēru ar skicēm, uzmetumiem un kontūrām, kuras mākslinieki radījuši savos ceļojumos. Mākslinieki devās ceļā dažādu iemeslu dēļ — lai rastu iedvesmu, lai mācītos no slaveniem un ievērojamiem meistariem vai arī lai redzētu pasaulslavenus meistardarbus. Savās ātrajās skicēs viņi pauda visu, kas viņus aizrāva — vecpilsētu arhitektūras dižumu, apburošus ziedus mežā, unikālus dzīvniekus, svešinieku sejas, jautras ainas uz ielām un krogos. Viņi bija izslāpuši pēc jaunām pieredzēm, viņi steidzīgi vēlējās mācīties un redzēt, un nebija laika domāt par vietām, kuras palika aiz muguras. Jauno lietu spirgtums viņus aicināja pētīt vairāk. Galu galā viņi parasti devās šādos ceļojumos pašu gribas vadīti. Kaut kas pilnībā citādāks notika ar ukraiņu mākslinieci Jūliju Kadorkinu.

Līdz 2022. gada februārim Jūlija dzīvoja, mācījās un strādāja pie mākslas projektiem viņas mīļotajā Kijivā. Tomēr viss mainījās pēc Krievijas nodevīgā pilna mēroga iebrukuma viņas dzimtenē; kad sākās barbariskā Kijivas bombardēšana, viņas dzīve mainījās uz mūžu — viņai bija jāpamet sava valsts. Ir grūti iztēloties, ko šī jaunā māksliniece domāja, kad viņa pameta savu pilsētu, atstājot savus radiniekus, draugus, mājas un darbu.

Viņa ieradās Rīgā, vienā no Eiropas visskaistākajām pilsētām, kur krāšņas jūgendstila ēkas dzīvo līdzās šķietami no pasakām nākušām 17. gadsimta koka karkasa mājām; tepat vēl iezvanās 13. gadsimta baznīcas zvans, saplūstot ar pūļa troksni. Esot šeit, māksliniece varēja redzēt un novērtēt katra nostūra skaistumu. Viņas mākslinieciskās maņas ir atmodušās, un viņa alkst pilnīgi jaunu skatu, sajūtu un emociju. Tomēr šajā stāstā ir paradokss — fonā esot vienai skaistai pilsētai, viņa sāk gremdēties atmiņās par citas pilsētas ielām, ēkām un laukumiem — par viņas Kijivu, kuru viņai nācās pamest tik pēkšņi. Viņa sapņo par ielām, pa kurām viņa gāja savā iepriekšējā mierīgajā un laimīgajā dzīvē, kas bija radošuma pilna. Šie atmiņu zibšņi, sapņu gabaliņi, gaistošās atmiņas par vietām, kas ir tik tuvas viņas sirdij, ar viņu dzīvo ik dienu — lūk, leģendārās viesnīcas “Renesanse” elegantās margas, šeit — Andreja pakalna stūris…

Dzīvojot jaunā pilsētā, Jūlija necenšas notvert tās skaistumu, parādīt atmosfēru un unikālās īpašības, viņa atkal un atkal atgriežas pie savām atmiņām par Kijivu, atkal un atkal viņa domā par pastaigām savos mīļajos parkos un mīļākajās ielās.

Viņa paņem papīra lapu un akvareļu krāsas un sāk radīt to, ko diktē viņas iztēle.

Šie akvareļi izskatās delikāti, gaistoši, it kā tie būtu sapnis. Māksliniece mums sniedz tikai īsu acu uzmetienu, ēkas vai baznīcas fragmentu, īpašu ielas stūri, kuru izvēlējusies viņas atmiņa. Šiem darbiem nav pilnas kompozīcijas, tajos nav cilvēku, koku, laukumu, īsti nav ēku, un mēs varam iztēloties un pabeigt attēlus paši, izmantojot elementus, kurus mums sniedz viņas atmiņa. Šie darbi ir tikai sapņi, gaisīgi, kā vēja pieskāriens, kā virs ezera gaistoša migla — sapņi, kurus māksliniece ir rūpīgi saglabājusi uz papīra. Viņa centās saglabāt šīs atmiņas mūžīgi — atmiņas, kuras ir pilnas ar prieku un uztraukumiem, un ilgām pēc mājām. Mūsu māksliniece ir kā feja, kura no dārgumu lādes izvelk dārgakmeņus, zaļus, dzeltenus, sarkanus un zilus, un no tiem savij kaklarotu, kuru sauc “Sapņi par Kijivu”.

Ar Polonsku Ģimenes fonda laipno palīdzību un ES Mājas silto uzņemšanu mēs visi kopā varam šos dārgumus izbaudīt šajā izstādē.

Izstādes kuratore: Gabriela Kabicina-Kabjere

Izstāde apskatāma ES Mājas Mākslas istabā, Aspazijas bulvārī 28 no 23. augusta līdz 9. septembrim.

Izstāde ir skatāma bez maksas Eiropas Savienības mājas darba laikā no 9.00 līdz 18.00 darba dienās. Izstāde var nebūt pieejama ES mājā notiekošo pasākumu laikā.